Konveijera lente čīkstēja, šī skaņa — gumijas, plastmasas un noguruma sajaukums — divpadsmit stundu maiņas beigās Līga jau sen vairs neskatījās cilvēkiem acīs
Kāpēc? Viņa skatījās uz rokām. Rokas dārgās ādas cimdos mētāja naudu nevērīgi. Strādnieku rokas ar iesūkušos mazutu skaitīja banknotes akurāti, izgludinot stūrīšus. Bērnu rokas sniedzās pēc šokolādēm. Šobrīd viņas priekšā gulēja īpašas rokas. Rokas ar milzīgu dzīves pieredzi. Tās kārtoja monētas uz melnās gumijas lentes.
Desmit, divdesmit, laika gaitā aptumšojušies centi, pavisam vecas monētas vai iespējams atrastas uz ielas. — No jums eiro deviņdesmit deviņi, — mehāniski noteica Līga, pielabojot zīmotni uz sava darba krekla.
Viņa zināja, kam pieder šīs rokas. Marta Ilze. Viņa parādījās viņu veikalā “Lidlā” precīzi otrdienās un piektdienās, vienā un tajā pašā laikā. Vienmēr ņēma pusi no baltmaizes (noteikti vakardienas, tas bija lētāks ar atlaidi) un paciņu ar pašu vienkāršāko kefīru. Vecā kundze steidzās. Pirksti neklausīja, monētas izslīdēja, ar zvanu aizripoja zem kases aparāta, paslēpās spraugās. — Tūlīt, meitiņ, tūlīt… — viņa murmināja, un viņas balss čaukstēja kā sausas lapas. — Man bija, es visu saskaitīju mājās… Uz galda stāvēja…
Rinda aiz Martas Ilzes sāka kustēties, šņākt. Vakara sastrēgumu stunda. Visbriesmīgākais laiks. Cilvēki nāca no darba — puktīgi, izspiesti, smaržojot pēc slapja sniega un nepatikas pret visu. Viņiem gribējās mājās, pie televizora un kotletēm, nevis skatīties uz svešu nespēku. — Sieviete, cik ilgi jūs tur rakņāsities? — dobjš bass no kaut kurienes rindas astes iesita pa ausīm. — Mums mājās vēl darbi gaida, bet jūs te tādu rindu uztaisījāt!
— Var ātrāk? — pieķērās dāma bēšā kašmira mētelī. — Meitene, pasauciet administratoru! Atveriet citu kasi! Kāpēc strādā tikai viena?
Līga uz sekundi pacēla acis. Marta Ilze sarāvās, kļūstot vēl mazāka, vēl trauslāka. Viņas vecais drēbju mētelis ar nobružātu mākslīgās kažokādas apkakli, šķita, gribēja ievilkt saimnieci iekšā, paslēpt no šīs neapmierinātības dūkoņas, no šiem dzelošajiem skatieniem. Viņa izbēra uz plastmasas šķīvīša visu, kas atradās noplukušā maka dzīlēs.
Līga ar ātru, profesionālu skatienu novērtēja sīknaudas kaudzi. Nepietiek.
— Es, laikam, kefīru neņemšu, — klusi, gandrīz nedzirdami teica vecā kundze. — Atstājiet tikai maizīti. Piedodiet, Dieva dēļ.
Rinda izelpoja ar skaidri jūtamu kairinājumu. Tas nozīmēja — atcelšana, vajag saukt Zani ar atslēgu, gaidīt, kamēr viņa ieradīsies no noliktavas, kamēr sistēma pārstartēsies. Vīrietis aizmugurē skaļi, demonstratīvi nožāvājās. Līga klusējot iebāza roku savas formastērpa vestes kabatā.
Tur, starp veciem čekiem, saspraudēm un lētiem karameļu papīrīšiem, vienmēr atradās “dežūras” sīknauda. Katram gadījumam. Viņa izgreba visu, neskaitot, un ar zvanu iemeta kasē. — Viss pietiek, Marta Ilze. Neuztraucieties. Akcija mums šodien iekšējā. Pensionāriem atlaide piena produktiem. Viņa ātri izsita čeku, iebāza maizi un kefīru maisiņā.
— Ejiet, Marta Ilze. Tikai uzmanīgāk uz lieveņa, tur sētnieki nav notīrījuši ledu, ir ļoti slidens.
Vecā kundze sastinga. Viņa pacēla acis uz Līgu. Viņa visu saprata. Nekādas akcijas nebija. Šajā veikalā akcijas bija tikai uz lasi (pāri termiņam) un viltotu šokolādi. — Paldies, meitiņ, — viņa nočukstēja. Šajā “paldies” bija tik daudz pateicības, ka Līgai sirds sažņaudzās. — Lai Dievs tev dod visu pasaules laimi.
Vecā kundze piespieda paciņu kā vislielāko dārgumu un, vilkdama nošļūktās kurpītes, aizgāja uz izeju. Rinda sarāvās uz priekšu, aizpildot atbrīvoto vietu. Līga atkal nolaida galvu, paslēpjoties aiz monitora. Rokas, rokas, rokas. Skenera pīkstiens. Vai vajag maisiņu? Vai ir veikala karte? Vai vācat uzlīmes?
Maiņa beidzās, kad pilsētai jau bija uzgūlusies bieza, lipīga, decembra tumsa. Laternas dega caur vienu, izgaismojot netīras sniega kupenas un māju pelēkās sienas. Līga iznāca pa dienesta ieeju, kājas dūca tā, it kā viņa būtu aizgājusi kājām līdz centram un atpakaļ. Zābaki, pirkti pirms trim gadiem izpārdošanā, spieda pie pacēluma — vakarā kājas vienmēr jutās nogurušas.
Pie atkritumu tvertnēm vējš dzenāja tukšu plastmasas pudeli. Plastmasas šņākoņa pret asfaltu bija vienīgā skaņa alejā, neskaitot tālā, vienmērīgā prospekta dūkoņa. Viņa pielaboja smago somu uz pleca — bija izdevies notvert vistas muguriņas zupai par akcijas cenu un nedaudz biezpiena ar beidzamā termiņu — un iegāja tumšajā pagalmā. Mājās gaidīja tukšs ledusskapis un kaķis Muris.
Dēls, Didzis, vakar zvanīja, lūdza naudu uz karti nedaudz pārskaitīt. Vajadzēja rīt nosūtīt pārskaitījumu, bet līdz avansam vēl nedēļa. Pie melnās ieejas, aizšķērsojot šauro, ar lāpstu attīrīto ietvi, stāvēja mašīna. Milzīga, melna, plēsīga. Dzinējs strādāja klusi, tik tikko dzirdami rūca, izlaižot bieza, balta tvaika mākoņus salā. Viņa gribēja apiet mašīnu pa sniega kupenu, riskējot piebērt sniegu zābakos, bet aizmugurējās durvis maigi, ar smagu, dārgu skaņu atvērās.
No mašīnas iznāca vīrietis…
Garš, neaizpogātā kašmira mētelī, zem kura bija redzams nevainojams uzvalks, bet bez kaklasaites. Krekls bija atpogāts uz divām pogām, atklājot nogurušu kaklu. Viņam bija tāds skats, it kā nebūtu gulējis nedēļu.
— Līga Kalniņa? — viņš jautāja.
Līga saspringa, pārlika somu ērtāk, gatava, ja nu kas, mest šo vistas muguriņu paciņu. Dzīve bija iemācījusi: ja tevi pie melnās ieejas gaida džipā — neko labu negaidi. — Esmu. Un jūs kas esat? Es visu maksāju pēc grafika, man ir čeki!
Vīrietis vāji uzsmaidīja, noguris paberzējot degunu. Žests bija tik cilvēcisks, tik neaizsargāts, ka Līga nedaudz atslābinājās. — Nē, nē viss ir kārtībā. Esmu Martas Ilzes dēls. Tās vecmāmiņas, kurai jūs šodien… “akciju” sarīkojāt.
Līga skaļi izelpoja, tvaiku mākonis izplūda no mutes. Bet modrība nesamazinājās.
— Un kas? Atnācāt atdot piecdesmit centus? Nevajag. Brauciet. Man autobuss pēc desmit minūtēm, pēdējais. Nokavēšu — kājām iet trīs pieturas.
— Ne piecdesmit centus, — viņš piegāja pie viņas. — Es visu redzēju. Es sēdēju mašīnā, stāvvietā. Mamma… viņa man neļauj iet ar viņu uz veikalu.
Saka, ka es viņu apkaunoju ar savu “bagātību”, ka es nezinu cenas un ka mani apmānīs. Viņai… savas dīvainības. Vecums tomēr pieklājīgs. Es parasti vienkārši gaidu, kontrolēju ar GPS-trekeri mētelī, lai nepazustu, neapmaldītos. Viņš apklusa, skatoties uz netīro, mīdīto sniegu pie kājām.
— Es redzēju, kā tā dāma bēšajā mētelī ar viņu runāja. Es gribēju iznākt, visu tur nolikt pie vietas… Bet mamma nepiedotu. Viņa ir lepna. Un es redzēju, kā jūs samaksājāt. Klusējot. Ne lieloties.
— Paklausieties, — Līga viņu pārtrauca, jūtot, kā aukstums pārņem. — Es neko varonīgu neizdarīju. Vienkārši rinda bija gara. Visiem kredīti, hipotēkas. Un jūsu mātei mētelis, starp citu, izdilis, caurvējš cauri pūš, auksti taču. Jūs labāk viņai nopirktu normālu dūnu jaku, nevis sekotu kasierēm.
Vīrietis pasmaidīja. Pirmo reizi pusgada laikā viņa seja kļuva īsta, nevis maska no “Forbes” vāka.
— Nopirku. Trīs gabali karājas skapī. Kanādas zodu dūnu, siltas. Viņa nēsā šo mēteli, jo tajā, redziet, “pogas ir oriģinālas un kabatas dziļas”. Mani sauc Andris Pāvils. Līga Kalniņa, sēdieties mašīnā. Lūdzu. Es jūs aizvedīšu. Nosalsiet taču.
— Es ar autobusu, — noburkšķēja Līga, sperot soli atpakaļ. — Man pēc statusa nav paredzēts braukāt limuzīnos.
— Līga, — viņa balsī parādījās metāliskas notis ar ieradumu komandēt, bet uzreiz pazuda, nomainoties pret lūgumu. — Es gribu jums piedāvāt darbu. Ne uzkopējas, ne auklītes. Man vajag… cilvēku.
— Kādu vēl cilvēku? — Līga aizdomīgi samiedza acis. — Kalponi, vai?
— Kaut kas tamlīdzīgs, — Andris pēkšņi iesmējās, īsi un nesamāksloti. — Mājas pie kaprīzas kundzes un viņas mūžīgi prombūtnē esošā dēla. Maksāju trīs reizes vairāk nekā jūs šeit saņemat. Plus dzīvošana un ēdināšana. Sēdieties. Vienkārši parunāsim. Ja nē — aizvedīšu mājās, vārdu dodu.
Līga paskatījās uz saviem vecajiem zābakiem, tad uz silto mašīnas iekšpusi. Atcerējās par tukšo ledusskapi un par to, ka Didzim vajadzīgi zābaki. — Labi, — viņa pamāja ar roku. — Lai notiek. Tikai, ja kas ziniet man balss ir skaļa, tirgus.
Māja bija liela un tukša, kā mūsdienu mākslas muzejs. Nekādas zelta un monogrammu, no kā Līga baidījās (čigānu baroku viņa necieta), bet visur apkārt bija stikls, betons un auksts pelēks akmens. “Augstās tehnoloģijas,” galvā uzpeldēja modīgais vārds. Gaiss iekšā bija pārāk tīrs. Nesmaržoja pēc mājokļa, ne pēc zupas, pat ne pēc putekļiem, bet pēc veļas kondicioniera un dārgas ādas.
Marta Ilze sēdēja milzīgajā viesistabā uz dīvāna maliņas, kas droši vien maksāja kā visa Līgas divistabu dzīvoklis kopā ar mēbelēm un kaimiņiem. Viņa šeit šķita kā lieka, mazs pelēks putniņš stikla būrī. Viņas priekšā uz zema galdiņa stāvēja krūze ar neaiztiktu tēju. Ieraugot ienācējus, vecā kundze sasita plaukstas, nometa brilles uz grīdas:
— Ak, meitiņ! Mūsu kasierīte! Un tevi par ko? Arī izdzina? Andri, tu kāpēc viņu atvedi? Viņa taču nav ne pie kā vainīga, tā esmu es lēnīgā!
— Nevienu neizdzina, mammu, — Andris iegāja aizmugurē, nometa mēteli uz krēsla, neskatoties. — Līga tagad pie mums… ciemosies. Palīdzēs tev.
— Kāda vēl palīdzēšana? — nošņāca Marta Ilze, pielabojot lakatu. — Tev te robots pa grīdu rāpo, dūc kā traks, manu kaķi baida.
Putekļus ar lupatu nenoslaucīt — visur šie gudrie paneļi, pieskaries — pīkstēs. Traka garlaicība. Un auklīte man nav vajadzīga, es vēl stipra. Vakarējo, to Zani, es izdzinu, un pareizi izdarīju.
— Es neesmu auklīte, — uzreiz brīdināja Līga, novelkot savu veco jaku un atskatoties. — Andri, velti jūs to. Mēs nesadraudzēsimies.
— Mamma ar mani nerunā, tikai kurn. Personāls staigā uz pirkstgaliem, baidās vārdu pateikt, skatās acīs — “ko pavēlēsit”. Man vajag cilvēku… normālu. Kas var arī pasūtīt, ja vajag. Un kas zina, kas ir rinda pēc maizes.
Līga noteica. Pasūtīt viņa varēja. Rajona lielveikala skola un dzīve ar patēvu — tas jums nav dižciltīgo meiteņu institūts.
— Labi, — viņa apņēmīgi berzēja rokas, sildoties. — Pamēģināsim. Nepatiks — aizbraukšu. Kur jums te ir virtuve? Tēja Martai Ilzei pavisam atdzisusi, ar plēvi pārklājusies. Kas tad tā uzņem viesus? Un vispār, vai jūs pats esat ēdis, Andri? Jums skats tāds, ka labāk kapā likt.
Viņa aizgāja uz virtuvi — spīdošu hroma un melna stikla poligonu. Atvēra ledusskapi skapja lielumā. Tas bija piepildīts ar delikatesēm: griezumi vakuumā, ikri, austeres, kaut kādi aizjūras sieri ar pelējumu. Bet normāla ēdiena nebija. Ne zupas, ne putras, ne gabaliņa vārītas gaļas. — Vai šajā Sniega karalienes valstībā ir kartupeļi? Vai tikai austeres?
— Atradīsim, — atsaucās Andris, un viņa balsī atskanēja atvieglojums.
Pēc stundas sāka smaržot pēc ceptiem sīpoliem, gaļas circenīšiem (Līga atrada gaļas gabalu saldētavā) un īstas tējas ar piparmētru. Marta Ilze, aizmirsusi par “gudrajiem paneļiem”, sēdēja pie virtuves galda un ar apetīti ēda kartupeļus tieši no pannas.
— To es saprotu, — murmināja vecā kundze, mērcot maizi eļļā. — Citādi visu laiku suši un jēlus rīsus košļāt, pfui. Andri, tu ēd, ēd. Redzi, cik tievs. Jums vajag precēties, dēls.
Andris sēdēja pretī, atlaidis kaklasaites mezglu, un ēda. Klusējot, kā izsalcis students. Viņš skatījās uz Līgu, kura šajā laikā ar saimnieces žestu slaucīja ar dvieli dārgo vāzi, uz kuras pamanīja traipu.
— Jāizņem lina salvetes, es tur atvilktnē redzēju, jaunas, iepakojumā guļ. Ko sargājat? Un logs viesistabā rada caurvēju. Es palodzi aizklāju ar pledu, citādi Martu Ilzi caurvējš pūš. Izsauciet meistaru, lai nomaina gumijas.
Andris pamāja. Pirmo reizi pusgada laikā
Pagāja pusgads
Māja bija mainījusies nemanāmi, bet neatgriezeniski. Mēbeles palika tās pašas, dārgas un itāļu, bet uz dīvāniem parādījās “nepareizi”, bet mājīgi adīti spilveni, ko Līga atnesa no sava dzīvokļa (“tāpat bez darba guļ, kodes baro”).
Virtuvē ieviesās burkas ar marinējumiem — gurķi, tomāti, skābēti kāposti, ko viņas abas kopā ar Martu Ilzi smalcināja. Priekšnamā tagad smaržoja ne pēc perfekcijas, bet pēc vaniļas un mājām.
Līga nekļuva par kalponi. Viņa kļuva par mājas pārzini vecā, aizmirstā šī vārda nozīmē. Viņa šeit bija galvenā, un pat apsardzes priekšnieks pie vārtiem viņai ar cieņu pamāja: “Labrīt, Līga Kalniņa.”
Viņa rāja Andri, kad tas atgriezās pēc pusnakts, pelēks no noguruma:
— Atkal izsalcis? Zupa ledusskapī, sildi pats, es neesmu nolīgta tev par viesmīli trijos naktī strādāt. Un telefonu izslēdz, jāguļ!
Un Andris, šī “biznesa haizivs”, kas ar vienu skatienu varēja atlaist top menedžeri, paklausīgi gāja pie ledusskapja, sildīja skābeņu zupu un ēda, ieklausoties mierīgā mātes elpā blakus istabā un Līgas soļos otrajā stāvā. Tajā vakarā aiz loga plosījās negaiss. Līga sēdēja viesistabā, piešujot aizkaru izirušo malu. Viņai nepatika sēdēt bez darba — rokas, pieradušas pie darba kopš četrpadsmit gadu vecuma, lūdza nodarbi.
Andris iegāja klusi, kā ēna. Apsēdās krēslā pretī. Viņš vienkārši skatījās uz viņu. Uz viņas rokām, sabiezējušām no darba. Uz sirmuma šķipsnu, kas izkritusi no frizūras. Viņai bija četrdesmit divi, viņam — četrdesmit pieci. Starpība neliela, bet plaisa dzīves pieredzē — milzīga.
— Līga, — viņš pasauca klusi.
Viņa pacēla galvu, nokoda pavedienu.
— Kas? Kreklu izgludināt uz rītdienu? Tas jau karājas ģērbtuvē, zilais.
— Nē. Es gribēju jautāt… Vai esat laimīga? Šeit, ar mums?
Līga pārsteigta pacēla uzacis, nolika adatu.
— Laimīga? Nu, kājas nedūc kā agrāk. Didzim aizsūtīju labus zābakus, naudu pārskaitīju, viņš ir apmierināts. Marta Ilze šodien krustvārdu mīklu pati atminēja, nečīkst, nestrīdējās. Algu tu maksā precīzi. Kas vēl vajadzīgs sievietei manā vecumā?
— Un ja… ne par algu?
Viņš piecēlās, piegāja pie loga, skatoties tumsā. Atspulgs stiklā bija caurspīdīgs, spokains.
— Esmu pieradis, ka visiem no manis kaut ko vajag. Naudu, sakarus, parakstus, lēmumus. Sievietēm vajag dāvanas un statusu. Mammai vajag uzmanību, kuras man mūžīgi trūkst, es taču visu laiku strādāju kā zirgs. Bet jūs… Jūs vienkārši esat. Un, kad jūs esat — viss kaut kā… saliekas kopā. Pārstāj sabrukt gabalos. Viņš strauji pagriezās pret viņu.
— Palieciet.
— Es jau tāpat esmu šeit, — Līga nesaprata, paraustot plecus. — Man ir līgums uz gadu, vēl pusgads jāstrādā.
— Es nerunāju par līgumu, Līga. Palieciet pavisam. Ne kā darbinieks. Esiet… saimniece. Sieva.
Istabā iestājās smags, skanošs klusums. Bija dzirdams tikai, kā dūc vējš kamīna skurstenī un kā noklikšķina atdziestošais radiators. Līga lēnām saritināja aizkaru, uzlika to uz ceļiem. Viņai pēkšņi kļuva karsti, aizsmacis. — Andri, — viņa sāka savā stingrajā tonī, ko ieslēdza, kad veikalā pieķēra sīkus garnadžus.
— Jūs esat noguris. Jums ir stress, krīze. Esmu sieviete ar pagātni, ar pieaugušu dēlu, ar ne vieglu raksturu. Bet jūs esat iekārojams līgavainis no vāka. Mums ir dažādas orbītas. Ejiet gulēt. Rīts ir gudrāks par vakaru.
Viņš piegāja pie viņas, pietupās pie viņas krēsla, atrodoties nedaudz zemāk par viņas līmeni. Paņēma viņas plaukstu — to pašu, kas reiz izgreba sīknaudu no vestes kabatas, glābjot viņa māti no kauna. Viņa roka bija karsta, sausa.
— Man nevajag vāku, Līga. Man vienalga par orbītām. Man vajag, lai kāds man liktu ēst zupu un kurnētu par caurvējiem. Man vajag, lai mājās smaržotu pēc mājām, nevis pēc naudas. Bez jums šeit atkal kļūs vienkārši betona kaste, kurā mēs ar mammu klusi juksim prātā.
Līga skatījās uz viņu un redzēja nevis “dzīves saimnieku”, bet vienkārši ļoti vientuļu vīrieti, kuram, iespējams, bija miljoni kontos, bet nebija neviena, kas tāpat vien, bez lūguma un labuma, uzšūtu viņam pogu uz mēteļa. A viņa uzšuva. Jau pirmajā dienā. — Tēju gribi? — viņa jautāja klusi, neatņemot roku, jūtot, kā trīc viņa pirksti. — Es ar timiānu uzvārīju, svaigu.
Andris izelpoja, un viņa pleci nolaidās, it kā viņš būtu nometis smagu, neredzamu mugursomu ar akmeņiem.
— Gribēšu.
— Ej tad uz virtuvi. Es tūlīt. Tikai adatu ielikšu adatu spilventiņā, citādi pazudīs — neatradīsi pēc tam.
Viņa piecēlās, ierasti nogludināja svārkus. Paskatījās uz aizejošā Andra muguru. Un pirmo reizi sajuta, ka viņai negribas nekur skriet, negribas neko skaitīt, ekonomēt. Šajā mājā bija daudz dārgu lietu, bet visdārgākais tagad bija tas, ko nevar nopirkt ne par kādiem bitkoiniem. Sajūta, ka tu esi — savā vietā. Līga piegāja pie loga. Tur, tumsā, griezās negaiss, bet šeit, aiz dubultās stikla paketes, bija kluss un silti.
Viņa uzsmaidīja savam atspulgam — nogurušai, bet skaistai sievietei — un devās uz virtuvi. Tējkanna jau sāka dūkt.
Līga stāvēja verandā, slaukot slapjās rokas priekšautā. Divi gadi. Pagāja jau divi gadi. Viņi apprecējās klusi, bez pompas, dzimtsarakstu nodaļā, ar ko pārsteidza visu pilsētas sabiedrisko hroniku. Līga uzstāja: “Nav ko cilvēkus sasmīdināt ar baltu kleitu vecumdienās.” Māja bija “apaugusi” ar dzīvi neatgriezeniski. Uz ideāla angļu zāliena, ko agrāk pēc lineāla grieza algoti strādnieki, tagad bezkaunīgi spraucās jāņogu un ērkšķogu krūmi — Marta Ilze uzstāja.
Mājā smaržoja pēc rauga mīklas. Dēls, Didzis, solīja atbraukt ar līgavu. Viņš atgriezās pieaudzis, nopietns, un Andris palīdzēja viņam iekārtoties savas firmas nodaļā. “Lai sāk no apakšas, — viņš toreiz teica Līgai. — Būs vīrs.” Un Līga bija pateicīga.
Viņa atgriezās virtuvē. Tur, aiz milzīgā ozola galda, sēdēja Marta Ilze un šķiroja griķus. Tā bija viņas mīļākā nodarbe — nomierināšanās.
— Tagad griķi nāk tīri, elitāri, nevis kā Padomju laikos, akmeņu nav.
— Tīri, — nošņāca vecā kundze, uztverīgi izmakšķerējot melnu graudiņu un uzvarošā cēlienā paceļot to augšup. — Uzticies, bet pārbaudi. Akmens trāpīsies — zobam saki atā. Tie maksā kosmosu. Andrim nauda vajadzīga, tas viņa bizness… grūts. Redzi, atkal naftas cenas lec.
Andris bija kabinetā. Bija dzirdams, kā viņš runā pa tālruni — balss vienmērīga, smaga, pārliecināta. Bet Līga zināja: pēc desmit minūtēm viņš iznāks, sabužinās matus, apskaus viņu no muguras un jautās: “Līga, a pīrāgi ar kāpostiem būs?”. Dzīve iegāja sliedēs. Dziļās, uzticamās, ieeļļotās ar labklājību. Līga pat pārstāja slēpt sīknaudu pa kabatām “melnajai dienai” un saraustīties no telefona zvana. Pagātne atkāpās, izšķīda miglā. Iedūcās video durvju zvans.
Līga sarauca uzacis. Viesus negaidīja, Didzis bija jāierodas tikai vakarā. Kurjeri parasti zvanīja apsardzei. Viņa noslaucīja rokas dvielī un piegāja pie paneļa pie durvīm. Uz melnbalta ekrāna stāvēja figūra. Maza, sakumpusi, ietīta kaut kādā bezveidīgā, netīrā lakatiņā. — Kas tur? — jautāja Līga, nospiežot sakaru pogu.
— Piegāde, — norūca skaļrunis. — Jums sūtījums. Personīgi saimnieces rokās.
Līga paraustīja plecus. Varbūt Andris kaut ko pasūtīja kā pārsteigumu?
Viņa uzmeta sev uz pleciem vīra stepēto vesti — tā viņai bija par lielu, bet sildīja labāk par jebkuru šalli — un izgāja pagalmā. Apsardze pie vārtiem, acīmredzot, bija palaidusi garām “kurjeru”, ja jau tā tika līdz pašai mājai. Vārti noklikšķināja, atveroties. Sieviete stāvēja, piespiedusi apjomīgu, nobružātu “čemodāna” somu — rūtainu, lētu, ķīniešu, kādas bija apgrozībā deviņdesmitajos gados. Zem netīrā dūnu lakata spraucās ar hennas krāsoti, cieti kā pakulas mati.
Līga sastinga uz lievenis apakšējā pakāpiena. Veste noslīdēja no viena pleca.
— Nu, sveika, meitiņ, — teica sieviete, pārkāpjot no kājas uz kāju. Viņai bija nošļūkātas vīriešu kurpes, viena šņore atsējusies un vilkās pa dubļiem. — Labi dzīvo. Bagāta. Žogs nepārlēksi.
Tā bija Zane. Māte. Kuru viņa nebija redzējusi trīsdesmit piecus gadus. Kura pārdevusi visu vērtīgo no mājas, un aizbrauca Uz ārzemēm ar kaut kādu iebraucēju kravas auto vadītāju meklēt labāku dzīvi.
— Tu… — izelpoja Līga. — Tu no kurienes? Tevi taču… teica, ka tu…
Zane saimnieciski iegāja pagalmā, atstumjot Līgu ar plecu.
— Nesagaidīsit, — žirgti noteica viņa, aplūkojot mājas fasādi ar pieredzējuša lombarda vērtētāja profesionālu novērtējumu. — Tavu adresi labi cilvēki pateica.
Teica: tavējā Līga izvirzījās dāmās. Izgāja pie miljonāra. Bet mātei, tātad jāguļ sapuvušā komunālajā dzīvoklī? Nav kristīgi, meitiņ.
Uz lieveņa iznāca Andris. Mājas džemperī, ar telefonu rokā. Viņš dzirdēja svešu balsi.
— Līga? Kas tas ir? — viņš samiedza acis, skatoties uz dīvaino, nepatīkamo viesi. — Kāpēc apsardze palaida garām?
Zane momentāni pārvērtās. Tas bija talants, nezaudēts. Pleci nolaidās, seja pieņēma žēlīgu izteiksmi, pat soma viņas rokās pēkšņi šķita kā nasta. — Znotiņ… — viņa izstiepa saldu, trīcošu balsi, sperot nedrošu soli pret Andri. — Andri, ja? A es nu atbraucu… Paskatīties, kā mana meitiņa iekārtojusies. Mazbērnus apčubināt. Esmu veca kļuvusi, vientuļa…
Viņa strauji pagriezās pret Līgu, kura stāvēja kā stabs. Viņa pazemināja balsi, lai dzirdētu tikai meita:
— Un parādu paņemt, Līga. Tu taču atceries? Ne naudu, nē. Atceries, kā tu veikala kasē segumu pārsedzi, kad man uz kartēm nepietika? Tad lietu noklusināja, pažēloja nepilngadīgo, nosacītu deva. Bet papīri taču palika. Arhīvos. Es uzzināju.
Viņa uzsmaidīja, atklājot lētu metāla kronīšu rindu.
— Un tavs vīrs zina, ka viņa cēlajai sievai bija šāds gadījums? Viņš taču ir nopietns cilvēks, reputāciju saudzē. A ja uzzinās? Izmetīs taču kā kaķēnu.
Līga sajuta, kā zeme slīd zem kājām. Andris skatījās uz viņu — ne uz sievasmāti, bet uz viņu. Viņa skatienā sastinga jautājums un satraukums. Zane skaļi, uzkrītoši jautri nolika netīro somu uz ideāli tīrās itāļu lieveņa flīzes, atstājot slapju pēdu.
— Nu, ko stāvam lietū? Tēju piedāvāsi? Vai uzreiz sāksim… vienoties?
Andris pārveda smago skatienu uz netīro somu, tad uz sievas seju, kā krīts. Viņš spēra soli uz priekšu.
— Līga? — viņš jautāja klusi, bet pagalma klusumā tas izklausījās kā šāviens. — O ko viņa runā? Tu viņu pazīsti?
Līga atvēra muti, lai atbildētu, bet vārdi nenāca. Pagātne ne tikai atgriezās. Tā atnāca, lai sabojātu viņas nākotni.
Andris paskatījās uz Līgu, un tas nebija nedz apsūdzības, nedz jautājumu pilns skatiens. Tas bija skatiens, kas redzēja visu: gadu desmitiem ilgas, kas bija ierakstītas viņas sejā, domas, kas viņas acis padarīja tumšas, un pāri visam – to pašu nesavtīgo labestību, ko viņš redzēja tajā vakarā pie kases. Viņš zināja, ka viņas pagātnes cena bija maza monēta, salīdzinot ar viņas tagadnes vērtību.
Andris lēnām novilka no Līgas pleca viņam par lielo stepēto vesti un uzlika to uz Zanes netīrās somas.
— Apsardze! — viņš mierīgi un skaļi uzsauca rācijas pogā, neatraujot acis no sievas. — Lūdzu, palīdziet šai dāmai aiziet līdz vārtiem. Un esiet ļoti uzmanīgi, lai viņa neko neatstāj mūsu teritorijā. Nekādus papīrus.
Viņš pagriezās pret Līgu un, neļaujot viņai pateikt ne vārda, viegli pieskārās viņas vaigam.
— Ejam, Līga. Pīrāgu mīkla ir virtuvē. Viss, kas mums jāzina, ir tas, ka tu esi šeit. Vakarā piezvanīšu Didzim. Šodien viņam nevajag braukt uz šo cirku.
Līga, sajūtot Andra plaukstas siltumu uz savas rokas, aizgāja. Viņš bija izvēlējies nevis reputāciju, bet viņu. Viņa paskatījās uz māti, kas no triumfējošas lauvenes bija pārvērtusies par neaizsargātu, vecu sievieti zem viņas dēla stingrā skatiena. Zane saprata, ka šajā mājā vairs nav neviena, ko viņa varētu izmantot.
— Jā, Andri, — Līga teica ar stabilu, skaidru balsi, kas bija atradusi savu spēku. — Ejam. Es atklāju, ka milti virtuvē sākuši pelēt. Mums ir jāiepērk jauni. Un Marta Ilze nekad nesēdēs bez pīrāgiem.
Viņi iegāja mājā, aizvērdami smagās ozolkoka durvis. Ārējo troksni atstājot pagātnē. Tikai dažas sekundes vēlāk virtuvē atkal sāka smaržot pēc siltas mīklas, un Marta Ilze no virtuves sauca: “Līga! Vai griķi ir labi izšķiroti vai nav? Es te vienu melnu atradu!”
Un Līga pasmaidīja. Viņas laime smaržoja pēc mājas.
